Dzejoļa motīvs atspoguļo dabas vērtības un, lai gan autors izklāsta vienkāršas lietas un procesus, rodas nojauta par to, cik būtiski ir to ikdienas rūpēs un steigā ievērot. Tas ir dabas, šajā gadījumā- pavasara iezīmju savienojums, kur netiek iejaukts iluzorais, bet gan dabiskais, nesamākslotais, reālais. Nav veidota mūsdienu vai vēstures tematika, bet gan vērtības, kas pastāv un pastāvēs mūžīgi. Autors šīs vērtības neuzspiež, bet rada iespēju tās izvērtēt un izvēlēties, rosina par tām aizdomāties un spriest, novērtēt. Tā ir mīlestība pret dabu.
Liriskais „es” šajā dzejolī nav pārdzīvojuma tēls, bet gan pats autors, kuram pavasaris kā viens no gadalaikiem ir ļoti tuvs, jo tas ir laiks, kad pēc ilgiem, pelēkiem ziemas mēnešiem daba no jauna atdzimst un cilvēks (vienalga, radošs vai nē) sajūt garīgu pacēlumu. …
