Gatavojot šo eseju, es vēlējos sameklēt kāda rakstnieka pārdomas par valodu un tās būtību. Viens no ievērojamākajiem citātiem, kuru atradu un, ar kuru vēlētos arī sākt šo eseju, bija latviešu dramaturģes Māras Zālītes teiktais: „Satin savu valodiņu baltajā villainē. Nosalušu, nogurušu. Nomirušu, mūžam nē”.
Ja mēs lasām latviešu tautasdziesmas vai dainas, mēs ne reizi vien saskaramies ar seno latviešu valodu – valodu, kuras, diemžēl, nav vai arī ir sastopama ļoti nelielos Latvijas apvidos. Daudziem, iespējams, ir radies jautājums – kādēļ šī valoda vairs nav? Tad atbilde no manas puses ir tāda – viss mainās, cilvēki mainās, mainās arī to uzskati par dzīves vērtībām.