1. Bērnu ar speciālajām vajadzībām apmācība humānpedagoģijas un sociālās mācīšanas kontekstā
Līdz ar demokratizācijas procesu attīstību Latvijā kopš neatkarības atgūšanas notiek pakāpeniska izglītības paradigmu maiņa, bet demokrātija saistīta ar humānisma principu pilnveidošanos, kas raksturojas ar rūpēm par katra cilvēka izglītības kvalitātes nodrošināšanu un starppersonu attiecību humanizāciju (Špona 2006:52). Humānisms nozīmē katra cilvēka tiesības baudīt viņam labvēlīgus sabiedriskos apstākļus un pauž cieņu pret cilvēka tiesībām (Filozofijas vārdnīca 1974:180). Domas par katra cilvēka, skolēna atšķirīgumu un skolotāja pienākumu ievērot katra bērna individualitāti pauda jau viens no latviešu pedagoģisko ideju aizsācējiem Atis Kronvalds (Kronvalds 1987), kas saskan ar mūsdienu humānistiskās pieejas autora K. M. Rodžersa viedokli par to, ka patība ir cilvēka pieredzes centrs. Cilvēka augšanu un attīstību nodrošina dinamisks un mainīgs process. Saskaņā ar Rodžersa uzskatiem, nav svarīgi būt pirmajam un labākajam, bet pašaktualizācija ir galvenā cilvēka tendence, kas ļauj pieņemt pašam sevi. Bērna pašvērtējumu nosaka citu cilvēku atbalsts, tāpēc katram bērnam svarīgi pedagoģiskajā procesā sajust pieaugušo atbalstošo attieksmi, katram audzēknim vajag radīt tādus apstākļus, kas ļautu pieņemt pašam sevi. …
