Viens no Johana Volfganga Gētes pirmā plāna varoņiem ir Mefistofels – ļaunais gars, kuru Gēte ir atainojis tādu,kas lasītājā nepavisam neizsauc riebumu, un domāju, ka ne velti, jo kā gan viņš varētu iedzīt cilvēku grēkā, ja cilvēkam tas riebtos. Tas neizbiedē cilvēku nedz ar savu rīcību, nedz ar savu ārējo izskatu tik ilgi, kamēr cilvēks neapjauš, kādā postā ir iedzīts.
Mefistofels ārēji izskatās kā smalks kavalieris, kam mugurā Ir sarkansamta, zeltā šūts, uzvalks,pār pleciem stīva zīda mētels, galvu sedz cepure ar gaiļa spalvu un pie sāniem tam ir garš, smails zobens. Mefistofels nepavisam neizskatās tāds, kādu esam pieraduši redzēt velnu pasakās, jo ,izaugot un attīstoties cilvēkiem, arī sātans ir bijis spiests pielāgoties:
„Un kultūra, kas visus apmuļina,
I velnu laika garam līdzi dzina;”…
