Bokačo noveles mūsdienās būtu tāda kā triviālā literatūra, kas atspoguļotu 21.gs. cilvēces netikumu „vāceli”. Lasot Dekameronu, man kā lasītājai radās zināmas asociācijas ar Roterdamas Erasma „Muļķības slavinājumu”, kurā arī tiek izzobotas un kritizētas cilvēces nepilnības. Jebkurā gadījumā, tas tikai uzskatāmāk apliecina, ka runas par smieklīgi nenopietnām lietām nenorāda uz autora kompetences trūkumu, bet gan gluži pretēji. Nostāties opozīcijā ierastajai kārtībai un radīt ko diametrāli pretēju, lūkoties uz vienkāršām, it kā piezemētām lietām caur ikdienišķuma prizmu, domājams, nav bijis ierasts tā laika uzstādījums. Bieži vien aiz ārēji smiekligām lietām slēpjas, ja ne paties traģiskums, tad nožēlojamība gan. Tas vērojams daudzos Bokačo noveļu sižetos, piemēram, par to, kā vecs vīrs iemīlas jaunā meitenē, un apkārtējā sabiedrība veco vīru izsmej; par to, kā viens mūks ievilina jaunavu savā cellē, un cits mūks pa atslēgas šķirbu to novēro, gatavs nosūdzēt laikabiedru šai nelietībā, bet beigu beigās pats „uzbrūk” jaunavai; par to, kā vislielākais uzdzīvotājs, melis, ļaundaris un krāpnieks pat uz nāves gultas melo uz izliekas godīgāks par godīgu, un galarezultātā viņu ieceļ svēto kārtā un apglabā baznīcā.…
