Mārtiņš Luters – pastāv tāds apzīmējums, kurš visprecīzāk izsaka viņa lietu būtību: Luters ir bijis cilvēks, kura sirdsapziņa ir pilnīgi Svēto Rakstu gūstā. Luters pats bija pārliecināts par velna realitāti nevis ka tas būtu viduslaiku māņticības ietekmē, bet gan ka šo realitāti atklāj Svētie Raksti. Šī iemesla – Rakstu liecības dēļ – Lutera teoloģijas skaidrojumā cilvēks ir atklāts kā bezcerīgs grēcinieks un tādā veidā vecā Hansa siksnai un smagajai rokai šeit slavas lauri tiek liegti.
Viduslaikos starp teologiem bija izplatīta četrkārtīgā Rakstu nozīmes skaidrošana. Viduslaikos izšķīra burtisko, alegorisko, morālo (tropoloģisko) un analoģisko (mistisko).
M. Luters noraida Bībeles alegorisko ar tās četrējādām nozīmēm, kas bieži tika lietotas baznīcā. Viņš asi kritizēja tos, kuri bez pamata skaidroja Rakstus pārnestā nozīmē, meklējot tajos kaut ko citu, nevis tekstā tiešā, vienkāršā, burtiskā nozīmē teikto.
M. Luters nebija pirmais un vienīgais, kas krasi nostājās pret šādu patvaļu Rakstu skaidrošanā. Tomēr secinājumi, kurus viņš ieguva atsakoties no viduslaiku četrdaļīgās Rakstu nozīmes skaidrošanas metodes, atstāja ļoti dziļu iespaidu Baznīcas vēsturē. Luters atgriezās pie Rakstu vienkāršās, burtiskās nozīmes. Viņš neizslēdza arī pavisam alegorisko tulkojumu, tikai tur kur Bībele pati tur norādīja. Šajā vienkāršajā, burtiskajā Rakstu izpratnes nozīmē pamatojas gan Lutera mācība par grēcinieka attaisnošanu, gan mācība par Svēto Vakarēdienu, gan par cilvēka grēcīgumu, kā arī citas luterisko reformāciju veidojošas mācības.…
