Neskatoties uz to, ka daudziem praktiskās ētikas jautājumiem ir salīdzinoši nesena vēsture, pašnāvības morālās pieļaujamības problemātika ir ļoti sens filosofisko diskusiju objekts, kurš droši vien būs aktuāls vienmēr vai arī vismaz tik ilgi, kamēr vien pastāvēs cilvēce.
Platons noraidīja pašnāvību, jo, viņaprāt, tā “izjauc likteņa nodomus”. Viņš uzskatīja, ka dievi ir mūsu aizbildņi un mēs – viņu īpašums. Cilvēks nedrīkst atņemt sev dzīvību, jo tā nepieder viņam, bet dieviem. Platona mācībā var vilkt paralēles ar mūsdienu kristietības ideāliem un Dieva likumu interpretāciju, kur pašnāvība tiek atzīta par grēku un nepakļāvību Dieva likumiem. Dievs cilvēkam devis dzīvību, un līdz ar to viņam nav tiesību brīvi izrīkoties ar to, kas viņam nepieder, respektīvi, ja dzīve sagādā fiziskas vai garīgas ciešanas, tad tās jāpanes pazemīgā lēnprātībā slavējot Dievu un cerot uz mūžīgu dzīvi pēc nāves kā atalgojumu par visām ciešanām zemes virsū. Tomēr, kā norādījis D. Hjūms, nedz Vecā, nedz Jaunā Derība nesatur domas, kas vērstos pret pašnāvību. …
