Tomēr būsim atklāti – pat ja būs pagājuši neskaitāmi gadi, Latvija nekļūs par utopiju – valsti, kuru vada nesavtīgi cilvēki, kurā likums ir ierakstīts katra sirdsapziņā, kur iedzīvotāji daudz labprātāk basām kājām staigā pa Vecrīgas bruģi, kā maldās lielveikalu bezpersoniskajos skatlogos, kur tūristi ierodas, lai nobaudītu Latvijas garšīgos labumus, nevis uzdzīvotu naktsklubos. Lai vai kā, šī būs mana dzimtene, manas tēva mājas, pakalni un lejas, mana cielaviņa un neaptveramā „Prāta vētra”.…
