18. – 34.gadi ir Latvijas brīvības gadi. Tieši tāpēc notiek uzplaukums dzejā un prozā (noveles un stāsti). Rodas jaunas tēmas, kā piemēram, strēlnieku, lauku dzīve un “mazais” cilvēks. Līdzās reālismam, romantismam un impresionismam rodas jaus literārais virziens – ekspresionisms, naturālisms.
Liela daļa dzejnieku pievēršas intīmo jūtu atklāsmei, bet pārējie dzejo par politiku (piemēram, K.Ulmani). Dzeja šajā laikā tematiski un mākslinieciski ir vēl daudzveidīgāka nekā proza. Dzejā tiek atainota cilvēka iekšējās pasaules daudzveidība, cildināts humānisms un cilvēka gara lielums. Atšķirīgi ir tā laika rakstnieka estētiskie uzskati un dzīves pieredze, kas bieži noved pie asām un kaismīgām diskusijām. Notiek svārstības starp personības un sabiedrības svarīgumu.…
