Principiālu robežu rakstnieces meklējumu procesa iezīmē 1985. gadā sarakstītā, 1987. gadā publicētā un izrādītā luga "Sarkanmatainais kalps". Šajā darbā autore veidojusi kontrastu starp kaisli, mīlestības piepildījuma alkām un atbildības apzināšanos, cilvēka likteņa iezīmējumu plašākās nācijas dzīves kopsakarībās. [1]
Pusmūža Johans, lugas nosaukumā minētais "sarkanmatainais kalps", nokrīt kā no gaisa savas jaunības dienu mīlestības Ertas, viņas bērnu un tēva šķietami mierīgajā ikdienībā, izaicinoši piedāvājot brīvas, pienākumu un rūpju neapēnotas neaptveramu pasaules plašumu apdzīvošanas iespējamības. Lugas darbībā atklājas gan tās varones Ertas kaislības nepielūdzamais spēks, kas piešķir viņai pavisam citus personības un pārdzīvojuma mērogus, gan rakstnieces kritēriju maiņa, kas liek apzināties līdz tam neaktuālā (mājas, ģimenes) vērtību, vienlaikus nezaudējot arī šķietami atmestā (ceļa, brīvības) valdzinājumu. [1]
Erta izvēlas atbildību, viņa paliek dzimtas lokā kā tās paaudžu vienotāja, bet šī izvēle nav iluzori optimistiska, aptuvena un mirklīga piepildījumā (kā Līnai un Gustavam), ne arī prāta apsvērumu nosacīta, tā ir skaudri izsāpēta un pilna sūruma par citas rīcības neiespējamību.…
