Brīvā ekonomiskā zona: teorija un pasaules pieredze

BRĪVĀS EKONOMISKĀS ZONAS JĒDZIENS

Brīvā ekonomiskā zona (BEZ) ir noteikta valsts teritorijas daļa, kurā izvietoto saimniecisko objektu darbībai ir piešķirta lielāka brīvība un labvēlīgāki nodokļu maksāšanas nosacījumi, nekā līdzīgiem objektiem pārējā valsts teritorijā. Tā valsts ierobežo savu suverenitāti saimnieciskās darbības reglamentēšanā un regulēšanā noteiktā teritorijas daļā. [1,96]
Vispārīgi var apgalvot, ka BEZ ir valsts rajons (teritorijas daļa), kas ir izdevīgā ekonomiski – ģeogrāfiskā stāvoklī (jūras un upju ostu, starptautisku lidostu, kur ir izveidots īpašs administratīvi – tiesisks režīms, tuvumā, kas nodrošina labus sakarus ar pasaules tirgu), kurā tiek ieviests eksporta un importa bezmuitas vai atvieglojumu režīms, noteikta savrupība tirdzniecības un valūtas – finanšu attiecībās no pārējiem rajoniem. Galvenās BEZ pazīmes – ciešas saites ar pasaules saimniecību, pasaules tirgu un aktīva ārzemju kapitāla piesaiste. [3, 281-284]
BEZ ir nacionālās ekonomikas teritorija, kur tiek izmantota īpaša atvieglojumu un stimulu sistēma, ko nepielieto pārējā valsts teritorijā, tā ir kaut kādā mērā savrupa ģeogrāfiska teritorija. [16]
BEZ – ierobežota teritorija ar atvieglotiem ekonomikas noteikumiem nacionālajiem un ārzemju uzņēmējiem. BEZ ir īpašs juridisks statuss attiecībā uz pārējo teritoriju. BEZ tiek veidotas, lai atrisinātu ārējā tirgus, vispārekonomiskus, sociālus, reģionālus un zinātniski tehniskus uzdevumus.[5.]
BEZ ir savrupa teritorija, kurā izveidots atvieglojumu režīms muitas un nodokļu aplikšanai, īrei, ārējās ekonomikas sakaru īstenošanai, iebraukšanai un izbraukšanai ar mērķi piesaistīt zonām finanšu, tehniskos un darba resursus. [6.]
Saskaņā ar 1973.gada Kioto konvenciju ar brīvo zonu saprot valsts teritorijas daļu, kurā preces tiek uzskatītas par objektiem, kas atrodas ārpus nacionālās muitas teritorijas (“muitas eksteritorialitātes” princips), un tāpēc netiek pakļauti parastajai muitas kontrolei un nodokļu aplikšanai. [9]
BEZ organizācijā izmanto 2 dažādas konceptuālas pieejas – teritoriālo un funkcionālo (punktu). Pēc teritoriālās pieejas zona tiek aplūkota kā savrupa teritorija, kur visi uzņēmumi rezidenti izmanto saimnieciskās darbības atvieglojumu režīmu. Piemērs ir BEZ Ķīnā, “Manausas” zona Brazīlijā, daudzas eksporta – ražošanas zonas attīstošās valstīs. Saskaņā ar otro pieeju, zona ir atvieglojumu režīms, piemērojams uzņēmējdarbības veidam, neatkarīgi no atbilstošās firmas atrašanās vietas valstī. Šīs pieejas rezultāts ir “punktu” zonas, ko pārstāv atsevišķi uzņēmumi (ofšora zonas, “duty free” veikali). [10]

…