Par cik katrai no šīm valstīm –Japānas, Krievijas, Ķīnas, ir samērā atšķirīgas vēstures, tātad to sabiedrības un nacionālā piederība ir veidojusies dažādi. Katrā no šim valstīm ir pastāvējuši vairāki režīmi. Un daļēji atkarībā no to veida un pastāvēšanas ilguma ir veidojusies šo valstu politiskā kultūra.
Piemēram, Japāna ir vienīgā ilgdzīvojošā demokrātija Austrumāzijā no 660. gada p.m.ē. Pirmā industriālā Āzijas valsts. Japāņu politisko uzvedību ļoti spēcīgi un spilgti ietekmē viņu senā kultūra. Bet turpretī, netālu esošā Ķīna ir pieredzējusi pavisam atšķirīgu politiskās kultūras attīstību, jo kad Mao Dzeduns 1949.gadā nāca pie varas Ķīnā, viņš sev līdzi nesa un valstī ieviesa komunistu režīmu, apsolot jaunas ēras sākšanos valstī. Mao bija galvenais arhitekts un aģitators vispārējiem revolucionāras pārveidošanas projektiem, kuri paredzēja galvenokārt vadīt negribīgos agrāros cilvēkus uz modernizāciju, labklājību un komunisma utopiju. Tas ķīniešos viesa tādu kā noslēgtības sajūtu un veicināja politisko neieinteresētību un pat bailes no tā, ka viņi varētu paust kādu politisko nostāju publiski.
Daļai ķīniešu ir nācies pieredzēt gan radikālisma periodu Mao valdīšanas laikā, un reformu sākumu, jaunajai paaudzei ir nācies pieredzēt tikai post-Mao laiku, ieskaitot ‘trešā viļņa’ demokratizācijas posmu, un demokrātijas triumfu komunisma valstīs.…
