Piemērs no citas epifānijas atklāj traģiskas situācijas paradoksu: „Dēls bezpalīdzīgi grima. Slīka. (..) Pēdējā brīdī atskrēja viņa māte. Viņa paspēja saķert dēlu aiz matiem un izrāva viņa galvu virs ūdens. Glābts! (..) Dēls izlika rokas uz ledus virs āliņģa malām un (..) paskatījās uz raudošo māti: kaut ko tādu viņš bija jau redzējis: viņreiz vai aizviņreiz arī māte viņu izrāva, izglāba, neļāva nogrimt.”
I.Ziedonis aicina, ceļot jauno, nesapostīt un nepalaist pa vējam senatnes pozitīvo mantojumu, kam jābagātina mūsu bērnu un mazbērni: „Kam viena roka, arī tas ir laimīgs. Kam trejas rokas, tas trīs reizes pļauj. Trīs vārpas vārpā, ģērbonī trīs Rīgas, un trīsreiz svētīts, trīsreiz nolādēts. (..) Trīs Brīvības pieminekļi. Trīs latvieši mēs esam, vairāk nav. Trīs esam,– nu, un sākumam mums pietiks.”
…
