Popārts un opārts, šo virzienu izpausmes mākslā

Laika posmā no 1960. - 1975. gadam Vazareli attīsta savu "Plastisko Alfabētu" - režģveidīga sistēma, kurā tiek izveidotas modulāras atteicības starp formām un krāsām. Šajā laika periodā Vazareli strādā pie divām galvenajām darbu sērijām - "Plastiskais Alfabēts" un "Planetārā Folklora"
"Plastiskā Alfabēta" sērijā, katra glezna sastāvēja no 15 pamatformām, kas cēlušās no apļa, kvadrāta un trīsstūra. Šo pamatformu variācijas tika attīstītas un izgleznotas, lietojot dažādu skalu krāsas.
1965. gadā izstādot savus darbus Ņujorkas modernās mākslas muzejā izstādē "Responsive Eye", mākslinieks gūst plašus panākumus, un tiek nosaukts par opārta tēvu. Sākas opārta bums.
Nākošajos gados Vazareli strādā pie atsevišķām darbu sērijām, kas stiprina viņa atpazīstamību. Viens no šādiem darbiem bija sērija "Vonal", kurā viņš atkārtoja agrāko darbu līniju studijas (piemēram, no sērijas "Zebra"), taču šoreiz viņš plaši pielieto krāsu.
1968. gadā Vazareli strādā pie citas plaši pazīstamas un populāras gleznu sērijas "Vega". Lai gan jau iepriekš eksistē darbs ar šādu nosaukumu (1957), kurā attēloti līdzīgi deformāciajs paņēmieni, šīs sērijas (1968) top posmā, kas Vazareli aizraujas ar krāsu.
Trešā nozīmīgā gleznu sērija, pie kuras strādāja Vazareli atpazīstama ar nosaukumu "Gestalt" (1969). Šajā sērijā jau atkal novērojama mākslinieka aizraušanās ar heksagonu. Šīs sērijas darbi attēlo kompaktas, ēteriskas, šķietami neiespējamas dimensionālas formas, kas komponētas ar kubu un it kā celulāru struktūru palīdzību, kas acumirklī vizuāli samulsina skatītāju. Vazareli pielieto plašu krāsu gammu, meistarīgi izmanto telpas, gaismas, kustības un struktūras ilūziju.
Savas daiļrades beigu posmā viņš turpina pētīt dziļumu un kustību savos prasmīgi strukturētajos septiņdesmito gadu darbos. Šīs gleznas ir tikpat aizraujošas un inovatīvās kā iepriekšējo gadu darbi.
…