Manuprāt, šajā filmā spēcīgi izpaužas divi pretēji pievilcības punkti un to funkcijas cilvēku dzīvē, jo īpaši galvenā tēla vīrieša gadījumā. Pirmais ir simbolisms, kas atbalsta sociālu integrāciju sabiedrībā cauri laulībai – Viljama ģimene, laulība ar sievu. Otrais ir nostaļģiskais narcisisms, kas, savukārt, atbalsta pretošanos sabiedrības pieprasījumam un atbildībām precēties, jo laulība un ģimene ir sfēras, kuras pārstāv sievietes. Otrais punkts izpaudās Viljama vēlmē būt vīrišķīgam un pārgalvīgam, un iegūt citu sievieti, daudz jaunāku un savādāku nekā viņš pats. Visi viņa mīlas objekti ir tikai Viljama paša pret sevi narcisistiskās mīlestības projekcijas.
Atrisinājumu naratīvā slēdzienā var vērot pēc protagonista trīs attīstības fāzēm. Viljama seksuālā nobriešana un iekārojamā heteroseksuālo attiecību sabiedrības modeļa īstenošana – tas viss nozīmē sociālu identitātes stabilitāti.
Gan Marija, gan Viljams kaut ko zaudēja šajā proces – viņa tika izsūtīta, bet viņš zaudēja savas empātijas spējas. Lai arī filmas darbību skatītāji vēroja no vīriešu skatupunkta, galu galā visi identificējās ar sievieti.
…
