Ģimene nav tikai tās locekļu vai sastāvdaļu summa, tā ir kaut kas dzīvs ar savu pašas identitāti un noteiktu vietu. Ģimeni var uzskatīt par sistēmu, uz kuru spēcīgi iedarbojas sociālais spiediens. Nabadzība, nāve, narkotikas, kriminalitāte uz ielas, bērnu seksuālā izmantošana, ģimeņu iziršana un tradicionālo vērtību zaudēšana – tas ir smags slogs visai sabiedrībai.
V. Kārkliņa ļoti trāpīgi ir izvēlējusies ievadu savam pētījumam, kam arī es piekrītu:„Visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, nelaimīgās ir nelaimīgas katra savādāk”, ar šiem vārdiem sākas Ļ. Tolstoja romāns „Anna Kareņina”. Un nav nekāda pārdrošība apgalvot, ka laimīgajām ģimenēm ir daudz lielāka iespēja radīt veselus bērnus nekā nelaimīgajām. Savukārt ģimenēm ir ļoti dažāda izpratne par laimi.”[2,34-35].
Ģimene bērnam ir pirmās pieredzes telpa, kurā viņš var augt un attīstīties no pilnīgas atkarības līdz neatkarībai, no izolācijas līdz pilnīgai integrācijai savu cilvēku lokā, no neizveidojušās personības līdz sevis kā indivīda piepildīšanai. Šī ģimenes pieredze sekmē mūsu cerību piepildīšanos atkarībā no tā, ko apkārtējā vide mums piedāvā un ko tā no mums sagaida.…
