Viens no izcilākajiem un dramatiskākajiem agrās renesanses monumentālās glezniecības pārstāvjiem bija Mazačo (Masaccio; īstajā vārdā Tommazo di Džovanni di Simone Kasai (Gvidi)
Savas īsās dzīves laikā glezniecībā izdarījis patiesu apvērsumu.
Mākslinieks lielā mērā turpināja protorenesanses ģēnija Džoto aizsāktās tradīcijas, lai gan tās neatdarināja, bet gan piemēroja savai glezniecības koncepcijai. Mazačo trauslu, graciozu augumu vietā gleznoja smagnējus, druknus stāvus, plūstošu līniju vietā - stūrainas formas, tā izceļot savu radīto tēlu psiholoģisko dramatismu un pozu un žestu izteiksmīgumu. Arī krāsas Mazačo izvēlējās tumšākas un piesātinātākas nekā Džoto.
Gleznojis freskas, altārgleznas, studējis perspektīvu un pirmo reizi renesanses monumentālajā glezniecībā izmantojis reālās telpas optiski iluzoriskas paplašināšanas iespēju.
Par ievērojamākajiem Mazačo darbiem tiek uzskatīti divi fresku cikli Brankači kapelā, Sv. Marijas Žēlsirdības (Santa Maria del Carmine) baznīcā Florencē - tajos attēlotas vairākas ainas no Sv. Pētera dzīves, kā arī divi Vecās Derības sižeti - "Grēkā krišana" un “Izdzīšana no paradīzes”.
Mazačo panāca vienkāršību un dabiskumu gleznojot no viena redzespunkta
Cilvēku figūru modelējumam piešķirts izteikts plastiskums un to sejas individualizētas
Mazačo pirmo reizi renesanses glezniecībā ienesa kailas figūras attēlojumu.…
