Tik tiešām Voltēra zinātniska interese par valstu vēsturi neapšaubāmi bija plaša – sarakstītais vēsturiskais darbs par zviedrijas karali Čārlzu XII, par Francijas karali Luiju XIV un Luiju XV, vēsturiskās esejas pierāda Voltēra plašās intereses zinātniskajā darbības laukā. Jau 19. gadsimta sākumā angļu rakstniece H.More atzinīgi raksturoja Voltēru kā ar talantu apdāvinātu autoru, kas savos vēstures traktātos lasītājam aizraujošus literāros paņēmienus, vēlāk 20. gs pētnieki Voltēru nodēvējuši par Franču literārās vēstures pamatlicēju. Tomēr autors V.Dirāns grāmatā. “The story of philosophy” raksta par Voltēru arī šādi:” nepievilcīgs, uzpūtīgs, vīzdegunīgs, rupjš, vieglprātīgs, reizēm pat negodīgs – Voltērs iemiesoja ganrīz visas sava laikmeta un savas zemes netikumus”. Taču autors uzsver, ka “Voltēra labās un sliktās īpašības ir tikai otršķirīga viņa personības iezīme., ko aizēno pārsteidzošais prāta spožums un neizsīkstoši radošais gars.”
Kopumā Voltēra personības atspoguļojums zināmā mērā atšķiras no tā, vai par viņu tiek runāts kā par filozofu, vēsturnieku vai kā personu ar noteiktām rakstura iezīmēm. Kopumā Voltērs historiogrāfijā vērtēts diez gan atšķirīgi, taču lielākoties atainots bez izteikta kritcisma. Īpaši pozitīvi izteicies vēsturnieks V.Dirāns, taču zināmu deva kriticisma arī no viņa puses veltīta Voltēram, raksturojot viņa raksturu kā visa sava laikmeta netikumu iemiesotāju, Voltēra vēsturiskie traktāti, kas, iespējams, ir uzrakstīti kļūdaini, tomēr ir uzskatāmi par franču klasiskās vēstures paraugu. Voltērs tik aizrautīgi nodevās cīņai pret Baznīcas tirāniju, kā arī popularizēja Ņūtona idejas, ieviesa jaunas vēsmas filozofijā, sniegdams neapšaubāmi ieguldījumi apgaismības laikmeta kontekstā.
…
