Kopumā, man šķita diezgan interesants romāna formāts, kur vienā darbā tika salikti stāsti no mātes un meitas skatpunktiem, bet, manuprāt, es neesmu vēl nodzīvojis un piedzīvojis pietiekami daudz, lai gūtu ko vairāk no grāmatas “Mātes piens”. Kaut ko es vienkārši nevarēju saprast, vēl kaut kas šķita jau vairākkārt kaut kur lasīts vai dzirdēts. Grāmata uzveda uz domas, ka modernā lativešu literatūra ir pārāk vienveidīga. Lielākā daļa grāmatu ir par padomju laikiem. Protams, es saprotu, ka šī tēma ir ļoti aktuāla, jo lielāko daļu divdesmitā gadsimta Latvija nebrīvprātīgi pavadīja Krievijas un citu padomju republiku paspārnē, tomēr sāk kļūt mazliet garlaicīgi katrā grāmatā, ko izlasu, redzēt stāstu par būtībā vienu un to pašu. Mūsdienu latviešu literatūrā trūkst fikcijas, un Latvijā noteikti ir autori, kas vēlās attīstīt šo literatūras atzaru, bet viņu centieniem un darbiem netiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības.
…
