Tas ir stāsts par meiteni, kura izaug ar pārliecību, ka reiz atradīs savu mammu.
Kādu dienu Lamanša ūdeņos peldēja čella futrālis ar mazu bērniņu tajā. Jūdzēm tālu nebija nevienas dzīvas dvēseles. Šo bērniņu atrada ietītu Bēthovena simfonijas partitūrā, lai tam nebūtu auksti. Glābšanas laivā to iecēla cits izglābts pasažieris, kurš bija zinātnieks. Glābēju sauca Čārlzs Maksims, viņš turēdams meitenīti savās lielajās rokās nolēma, ka meiteni nevienam neatdos. Viņš šai meitenītei deva vārdu Sofija, jo tā kā meitenītes diena ir bijusi pietiekami dramatiska un neparasta, vislabāk būtu, ja vārds būtu pēc iespējas parastāks.
Meitene sāka dzīvot pie Čārlza, tomēr viss negāja tik gludi kā šķiet, Valsts Bērnu Labklājības iestādei un Mis. Eliotai nepatika, ka meitene dzīvo ar vīrieti.…
