Pēc manām domām, viens no nozīmīgākajiem dzīves skolotājiem ir Jaunākie laiki – no 18.gs. Šajā vēstures periodā ir piedzīvoti divi pasaules kari – I Pasaules karš no 1914.g līdz 1918.g., bet II Pasaules karš no 1939.g. līdz 1945.g. Tas mums māca, cik bezjēdzīgi ir cilvēku upuri, ja tie tiek atdoti varas, naudas vai ietekmes dēļ.
Otrkārt, „vēsture – atmiņas dzīve.” Kad mēs no tās varam mācīties, skatoties caur viena cilvēka dzīves ceļu un likteni. Paulu Koelju rakstīja: „Viena cilvēka vēsture ir visas cilvēces vēsture.”
Var secināt, ka bez vēstures, bez pagātnes mēs neapzinātos, kas mēs esam šodien un nespētu domāt, veidot to, kas būsim rīt. Mēs nespētu saredzēt savas kļūdas un nebūtu ceļā uz vēstures pašas svarīgākās mācības apguvi – britu rakstnieka Oldesa Hakslija vārdi: „Tas, ka mēs nemācāmies no vēstures, ir pati svarīgākā vēstures mācība.” Tātad, kā rakstījis Cicerons, - Historia magistra vitae – Vēsture ir dzīves skolotāja!
…
