| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Romiešu privāttiesību vēsturiskās īpatnības | 4 | |
| Romiešu privātīpašuma jēdziens un saturs | 5 | |
| Īpašuma ierobežojumi ar likumdošanas aktiem | 6 | |
| Kopīpašums | 9 | |
| Secinājumi | 11 | |
| Izmantotā literatūra | 12 |
ROMIEŠU PRIVĀTĪPAŠUMA VĒSTURISKĀS
ĪPATNĪBAS
Privātīpašuma tiesību institūts noformējās jau Romas valsts pirmajos laikos t.s. kvirītu tiesībās. Privātīpašuma tiesības pakāpeniski attiecināja
ne tikai uz zemi, bet arī uz kustamām lietām – karā iegūtām mantām – ieročiem, bruņām utt. ko par varonības zīmi atstāja ieguvējam. Privātīpašums nodibinājās arī uz lopiem, vergiem un citām kustamām lietām. Ievērojamu juridisku nostiprinājumu romiešu privātīpašuma tiesības ieguva XII tabulu likumos. Turpmāk virītiskais īpašums tika uzturēts ius civile sistēmā un papildināts ar tautas sapulču likumiem un senāta lēmumiem. Formāli (nosaukums) "īpašums pēc kvirītu tiesībām" saglabājās līdz pat Justiniāna valdīšanas laikiem.
Turpretim prētoru tiesību (ius praetorim) sistēmā sakarā ar Romas teritorijas paplašināšanos daudzi zemes valdījumi (possessiones) tika pielīdzināti kvirītiskam īpašumam, kaut gan formāli palika tikai valdījumi, un tā izveidojās t.s. bonitārais īpašums jeb prētoriskais īpašums. Tāpat arī iekarotajās provinču zemēs, kas juridiski piederēja Romas tautai vai valdniekiem, daudzi romiešu vergu īpašnieki ieguva valdījumā latifundijas (provinces iedzīvotāju aplaupīšana), kas ar laiku tika uzskatītas līdzīgi kā īpašumi. Romas valstij pārvēršoties par milzīgu impēriju, augtin auga šāda veida bonetārie īpašumi (arī uz kustamām lietām).
…
Savā izvēlētajā referāta tematā, es raksturošu īpašuma tiesības kā vienu no civiltiesību veidiem. Par īpašumtiesībām atrodami noteikumi jau XII tabulu lukumos. Taču romiešu juristi bija atturīgi šī jēdziena formulēšanā, jo šo tiesību saturs bija ārkārtīgi plašs. Klasiskā laikmeta juristi savos rakstos atzīmējuši tā galvenās un sevišķi svarīgās īpašības, kuras vēlākā laikā varēja papildināt. No juristu darbiem izriet, ka īpašumtiesības uz lietu iespējamas tikai vienai personai, kurai pieder lieta. Šo jautājumu sīkāk es apskatīšu referāta iztirzājumā. Referāta rakstīšanas gaitā es arī apskatīšu kopīpašumu, kad īpašuma tiesības uz vienu un to pašu lietu piederēja vairākām personām nevis noteiktās ķermeniskās daļās, bet tikai domājamās daļās tā, kā sadalīts tiesību saturs – katram kopīpašniekam bija sava domājama daļa no nesadalītas lietas.
