Kultūras vēsture

1. Kultūras mantojums (Vispasaules konference “Par kultūras politiku”. Mehiko. 1982.gads)
Katras tautas kultūras mantojums sastāv no mākslinieku, arhitektu, mūziķu, rakstnieku, zinātnieku, kā arī nezināmu tautas mākslas meistaru darbiem un visu to vērtību summas, kas nosaka cilvēka eksistences jēgu.
Nemateriālais kultūras mantojums nozīmē prakses, attēlojumus, izpausmes, zināšanas, iemaņas, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, mākslas priekšmetus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos - indivīdi, atzīst kā sava kultūras mantojuma daļu. (UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2003).
2. UNESCO konvencija
1972. gada 23. novembrī UNESCO ģenerālajā konferencē Parīzē tika pieņemta konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību. Pasaules mantojuma programmas mērķis ir apkopot informāciju un aizsargāt vietas, kam ir īpaši liela kultūras vai dabas vērtība kopējā cilvēces mantojumā. Šī konvencija sāka uzsvērt, ka kultūras mantojums ir jāsargā ne tikai no militārajiem uzbrukumiem, bet arī no urbanizācijas, globalizācijas, ekonomiskās dzīves straujās attīstības un stihisko nelaimju postošās darbības.
Katra Konvencijas dalībvalsts iesniedz Pasaules mantojuma komitejai sarakstu ar savas teritorijas kultūras un dabas vērtībām, aprakstot to nozīmi un atrašanās vietu. Lai objekts, ansamblis vai ievērojama vieta izpelnītos iekļaušanu sarakstā nepieciešama atbilstība vismaz vienam no sešiem kultūras mantojuma kritērijiem.
Latvija ratificēja konvenciju 1995.gada 10. janvārī.
Šobrīd pasaules dabas un kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti 830 objekti ar izcilu vērtību, no kuriem 644 kultūras, 162 dabas un 24 jauktie (31 objekts ir apdraudēts).
3. Kultūras pieminekļu aizsardzība LV
VPAI – valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija –veic kultūras mantojuma apzināšanu, izpēti un kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsargā kultūras mantojumu, kontrolē restaurāciju, atjaunošanu, konservāciju.…