-
Centrālās un Austrumeiropas valstis vēstures griežos: 1918. – 2008.gads
1. Sarindo minētās teritorijas – Latvija, Lietuva, Igaunija, Somija, Gruzija, Polija – hronoloģiski pareizā secībā, kādā tās pasludināja savu valstisko neatkarību 1917.–1918. gadā:
Latvija, Somija, Lietuva, Gruzija, Polija, Igaunija;
Somija, Lietuva, Igaunija, Gruzija, Polija, Latvija;
Polija, Somija, Lietuva, Igaunija, Gruzija, Latvija;
Somija, Lietuva, Igaunija, Polija, Latvija, Gruzija.
2. Kurš politiska rakstura dokuments idejiski visvairāk veicināja jauno neatkarīgo valstu rašanos Centrālajā un Austrumu Eiropā pēc Pirmā pasaules kara:
Dekrēts par mieru;
Kompjeņas pamiera līgums;
Nikolaja II atteikšanās raksts;
„Četrpadsmit punktu” runa.
3. Centrālās un Austrumu Eiropas valstu savstarpējās attiecības XX gadsimta 20.–30. gados no to attiecībām 90.gados atšķīrās ar to, ka:
to starpā nebija sadarbības militārajos un aizsardzības jautājumos;
starp dažām no tām bija konflikti un asas domstarpības;
visām bija vienoti uzskati par miera nodrošināšanas sistēmu Eiropā;
visu šo valstu sadarbība balstījās uz autoritāras politikas principiem.…
Amerikas Savienoto Valstu ietekme NATO ir izšķiroša, neraugoties uz to, ka NATO savus lēmumus pieņem vienbalsīgi. Tātad visām deviņpadsmit dalībvalstīm ir jāpiekrīt lēmumam uzaicināt citas valstis iestāties Aliansē. Taču pieredze liecina, ka bez ASV atbalsta virzīt uz priekšu nopietnus jautājumus nav iespējams. Ir divi labi piemēri, kas rāda, cik izšķiroša ir ASV nostāja. Pirmkārt, attiecībā uz pirmo paplašināšanos 1997. gada vasarā. Kā zināms, Francija ļoti vēlējās redzēt Rumāniju ielūgto valstu vidū, citas dalībvalstis uzskatīja, ka Slovēnija bijusi gatava saņemt uzaicinājumu. Neilgi pirms galotņu tikšanās Madridē jūlijā, ASV valdība nāca klajā ar paziņojumu, ka tiks uzaicinātas trīs jaunas valstis - Čehija, Polija un Ungārija. Pārējām NATO dalībvalstīm nekas cits neatlika, kā šo ASV lēmumu pieņemt. Otrs gadījums attiecas uz Vašingtonas galotņu sanāksmi 1999. gada aprīlī. Atkal neilgi pirms sanāksmes, un lai neatklātu ātrāk savas kārtis, Klintons nolēma, ka nākamā galotņu sanāksme notiks ne vēlāk par 2002. gadu. Šis Latvijai labvēlīgais lēmums tiešā veidā saistījās ar ASV prezidenta vēlēšanu norisi. NATO aprindās ir zināms, ka pēdējais vārds galotņu sanāksmes termiņa noteikšanai pieder ASV prezidentam. Vašingtonas sanāksmē nebija obligāti jānorāda piemērotā laika izvēlēšanās. To darot, Klintons atkal apliecināja savu pozitīvo nostāju jautājumā par paplašināšanos.
