Vecumposmu periodizācija – dzīves laikā teorētiski pamatots sadalījums kvalitatīvi atšķirīgos posmos, kuri saistīti secīgā kārtībā tā, ka iepriekšējais nodrošina nākamo, kas savukārt it kā atstādina iepriekšējo.
Pastāv vecumposmu periodizācija, kuras pamatā ir seksuālā instinkta attīstība (Z. Freids), pārmaiņas vadošajā uzvedības mehānismā (K. Bīlers), pārmaiņas pamatpretrunu tipā (Ē.Ēriksons), pārmaiņas orientācijā uz cilvēcisko vai priekšmetisko saturu mijiedarbībā ar apkārtējo vidi (D. Elkoņins).
Vēsturiski ir pastāvējušas dažādas sistēmas – klasifikācijas, kurās būtiskākie parametri ir līdzīgi. Atšķirības ir mazāk būtiskos parametros. Par visvecāko uzskata grieķu cilvēka vecumposmu klasifikāciju: 10 periodi pa 7 gadiem (hepdomadeni).
Ptolemajs ir devis atšķirīgu klasifikāciju. Viņš dala dzīvi vienmērīgās fāzēs, kas pakļaujas atsevišķu planētu stāvokļiem.
Romieši savukārt izdalīja 5 dzīves fāzes:
1.Pueritia – 0 – 15 gadi – agrā bērnība un pirmsskolas gadu fāze.
2.Adolescentia – 15 – 25 gadi – jaunības fāze.
3.Juventus – pirmā pieaugušo fāze 25 – 40 gadi.
4.Virilitas – 40 – 55 gadi – otrā pieaugušo fāze.
5.Senestus – no 55 gadiem – vecums.
Voterings pieņem grieķu dalījumu pa 7 gadiem, un interesanti ir šo posmu nosaukumi:
14 – 21 gads – dzimuma briedums, jaunība;
21 – 28 gadi – dzīves bāzes ieņemšana;
28 – 35 gadi – atrasto dzīves pamatu apstiprināšana – salīdzināšana.…
