Savā esejā aplūkošu attiecības starp cilvēka un Dieva gribu, meklējot atbildes Augustīna filozofijā. Pirmkārt vēlos noskaidrot gribas jēdzienu, ciktāl to var noskaidrot.
Griba, Augustīns saka, ir cilvēka pamatā. Griba ir spēja. Visbiežāk mērķtiecīga, virzīta uz piepildījumu vai sasniegšanu. Jo, lai ko cilvēks darītu, viņš vienmēr dara kaut ko gribot. Pat tad, ja viņš negrib vienu, viņš izvēlas otru. Pastāv izvēle starp darīt un nedarīt. Ir divas gribas – ļaunā un labā. Kad saduras labā griba, kas ir no Dieva ielikta, un ļaunā, kas radusies Ādama un Ievas grēka dēļ un visiem pārējiem ir iedzimta, tad rodas konflikts. Cilvēka varā nav pārvarēt spēku ar kādu darbojas šīs gribas, tādēļ tas lemts ciešanu, sāpju un svārstīguma eksistencei. Tomēr ikviens cilvēks tiecas to atrisināt un vairumā gadījumu pārdzīvo, ja viņam neizdodas.…
