Akadēmiķis Jānis Stradiņš ir teicis, ka Ojārs Vācietis bija „liela dāvana mazai tautai”. Viņš bija talantīgs dzejnieks, kurš ik brīdi gatavojās doties iekšā nezināmajā, jaunatklājamajā pasaulē, lai to apgūtu tikai no sava redzesleņķa. Vai arī man būtu jātaisa jauna pasaule? Nē! Man vajadzētu paņemt to labo un tīro, ko radījuši mūsu senči, bet mēs esam aizmirsuši.
„... bez visa cita
cilvēkam ir vajadzīga
viņa senču klātbūtība.”
(O. Vācietis)
Ar virsrakstā minētajiem Ojāra Vācieša vārdiem es izprotu cilvēka būtības, rakstura un gara veidošanos. Ir tik daudz mantību, darījumu, lietu, apstākļu un situāciju šajā pasaulē, ka viens cilvēks nemaz nespētu to visu uzņemt, apstrādāt sevī un vēlāk ar to ko iesākt. Tādēļ mēs izvērtējam to, kas ir derīgs, uztveram un liekam lietā savas pasaules veidošanai. …
