Divdesmitā gadsimta sākums Krievijas valsts tika pārvaldīta diktatoriski un turklāt nemākulīgi. Valsts padome deva ieteikumus caram Nikolajam I, bet viņam bija pilnīga vara, un viņa pirmais princips bija saglabāt šo gadsimtus veco autokrātiju, un šajā ziņā viņu atbalstīja aristokrātija un pareizticīgo baznīca. Prese tika cenzēta, izglītība un tieslietas bija valsts kontrolē, un visas radikālās kustības tika apspiestas. Tikai viena varas iestāžu grupā- zemstēs- bija kaut ko no demokrātijas un tās sastāvēja no zemākās muižniecības pārstāvjiem.1
Ekonomika.
Krievija bija galvenokārt lauksaimnieciska zeme, un divas trešdaļas iedzīvotāju bija zemnieki. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1851.gadā zeme tika pārdota nevis atsevišķiem zemniekiem, bet ciema komūnai., tomēr tur vēl turpināja maksāt valdībai nodevas par zemi. Joprojām darbojās viduslaiku strejgabalu sistēma, un strejgabali tika periodiski par jaunu pārdalīti zemnieku starpā. Darba paņēmieni bija atpalikuši un ražošanas- neattīstīta, un tādēļ 20.gadzimta pirmajos gados valdīja vispārējs trūkums.
Stagnācija lauksaimniecībā bija pretstatā lielajai rosībai rūpniecībā, kas bija Sergeja Vites nopelns. Tomēr Krievijas rūpniecība tālu atpalika no vadošo Rietumu valstu rūpniecības un piedzīvoja lielu uzplaukumu. Un tam pamatā bija palielināšanās pilsētās strādnieku šķira.…
