Vērtējums:
Publicēts: 04.12.2012.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Eseja 'Cilvēka un dabas savstarpējās attiecības 21.gadsimta sākumā', 1.
  • Eseja 'Cilvēka un dabas savstarpējās attiecības 21.gadsimta sākumā', 2.
  • Eseja 'Cilvēka un dabas savstarpējās attiecības 21.gadsimta sākumā', 3.
Darba fragmentsAizvērt

Protams, var uzskatīt, ka izdzīvo stiprākais un tie, kas izmira un izmirs ir dabīgas evolūcijas process. Nekas nestāv uz vietas. Viss ir pakļauts plūsmai. Bet vai tad cilvēks būs tas, kurš teiks, kas ir stiprā un dzīvotspējīgā suga un kura nē? Drīzāk jau nē... Bet no otras puses raugoties – cilvēks ir dabas sastāvdaļa, un viņš, tāpat kā plēsoņas apēd zālēdājus neskaitot cik eksemplāru no tās sugas ir palicis, arī ir tiesīgs nerēķināties ar citiem un domāt par sevi, savu ģimeni.
Pagriežot jautājumu šādā gaisotnē ir viegli nonākt dilemmas priekšā un pakļauties bezgalīgām filozofiskām debatēm. Tomēr, visdrīzāk, pieņemot, ka cilvēks ir visaugstāk attīstītā būtne uz Zemes un tam ir raksturīga spēja saprast savu rīcību un iespējamās alternatīvas, atgriežamies pie sākotnējās pozīcijas. Darot pāri dabai (apdraudot floru un faunu), viņš dara pāri sev, jo ir atkarīgs no tās. Līdz ar to nerēķināšanās ir salīdzināma ar tā paša zara zāģēšanu uz kura sēž.
Varbūt tieši pamatojoties uz daudzajām pārestībām, kuras cilvēks veicis, daļa sabiedrība ir kļuvusi par zaļajiem, tādejādi cenšoties labot iepriekš pieļautās kļūdas? Iespējams, ka šeit ir saskatāma līdzība ar labdarību. Cilvēks ziedo, lai pats labāk justos, cenšoties kaut kādā veidā kompensēt pašu radīto pārestību pret citiem un uzlabot savu pašsajūtu. Tātad zaļo aktivitāšu pamatā ir vainas atzīšana, ka tieši viņi ir radījuši problēmas un negūstot mierinājumu sēžot malā nolēmuši aktīvi iesaistīties.

Autora komentārsAtvērt
Atlants