Bet beidzot viņa bija iznirusi no zaļās gaismas un sajuta stīvumu savā ķermenī un arī miegainību. Līdz notika kaut kas negaidīts. Viņa saprata, ka ir nonākusi kaut kur citur. Ainava izskatījās pēc pilsētas. Pa ielām brauca mašīnas katrā pleķīti kur tagad varētu augt koki un zāle bija daudz celtnes. Sākot ar dzīvokļiem beidzot ar birojiem un lidostām. Un vēl dīvaināks laikam vairs nevarēja notikt. Apgriezusies uz otru pusi viņa redzēja vēl divas meitenes. Tādas pašas kā Anna tikai vienai bija melni, bet otrai blondi mati. Melnmatainā tikai teica- Sveiki esmu Dana, bet blondā- esmu Deina. Un mēs abas nonācām šeit ļoti dīvainā veidā. Anna tikai brīnījās līdz beidzot Deina jautāja- un kā sauc tevi? – Mani sauc Anna un arī es šeit ierados diezgan dīvainā veidā. …
