Pirmais pasaules karš risinājās no 1914. līdz 1918.g. un kardināli atšķīrās no visiem iepriekšējiem militāriem konfliktiem. Īsā laikā tas izvērsās par „tautu karu” , jo iesaistījās ne tikai sauszemes un jūras bruņotie spēki, bet arī civiliedzīvotāji. Ar Pirmo pasaules karu sākās varmācības laikmets, kurš ilga lielāko daļu XX gadsimta. Lielvalstu valstsvīri bija palīdzējuši radīt diplomātisko pastardienas mehānismu, kas katru jaunu krīzi padarīja arvien neatrisināmāku. Briesmas padziļināja stratēģiskie plāni, kuri līdz minimumam samazināja lēmumu pieņemšanai atvēlēto laiku; militārie plānotāji neizskaidroja iespējamās sekas. Militārā plānošana bija kļuvusi autonoma. Svarīgi bija mobilizēt militāros spēku pēc iespējas ātrāk. Alianses tika dibinātas, nevis lai nodrošinātu atbalstu pēc kara sākšanās, bet lai nodrošinātu, ka katrs sabiedrotais mobilizēsies pēc iespējas ātrāk. Jebkurš lokālais karš varēja pārvērsties vispārējā karā. Pirmais pasaules karš sākās nevis savstarpējo līgumu pārkāpšanas rezultātā, bet gan to tiešas izpildīšanas rezultātā. Brīdinājumi par kara sekām izskanēja reti. Krievijas Valsts padomes loceklis Pjotrs Durnovo aizsūtīja caram memorandu, kurā viņš caru brīdināja, ka nestie upuri būs veltīgi, jo Krievija nespēs noturēt teritoriālos ieguvumus; karš izmaksās daudz vairāk nekā ienesīs; novedīs pie sociālas revolūcijas. Saskaņā ar turpmākajiem notikumiem, P.Durnovo izrādījās pilnīga taisnība. …
