Katrā kārtā bija visai sarežģīta iekšējā organizācija. Jau 13.gs. iedalīja 12 kārtas, pat atsevišķas profesijas sāk uzskatīt par kārtām, arī pilsonība - birģeri, amatnieki un brīvie zemnieki pēc tiesībām un ietekmes savā starpā ļoti atšķīrās. Dzīvi ārpus kārtas cilvēki nespēja pat iedomāties. Savas kārtas zaudēšana un kļūšana par pariju bija vēl briesmīgāka, nekā ātra nāve uz bendes bluķa. Attīstoties pilsētām, un tām iegūstot aizvien lielāku ekonomisko un politisko spēku, valdnieki bieži vien pat paši uzaicināja pilsētu delegātus piedalīties šajās padomēs, jo viņi bija lieliski sabiedrotie cīņā ar aristokrātiem.
Iedzīvotāji tika iedalīti 4 kārtās – muižnieki, garīdznieki, zemnieki un pilsētnieki. Tiesu sprieda un tiesību sistēmu veidoja tieši pēc kārtu iedalījuma. Sākotnēji visus pilsētu iedzīvotājus, kas nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību, uzskatīja par piederīgiem šai kārtai, bet vēlāk izveidojās savādāka kārta – birģeri. Šī kārta nostiprinājās 14., 15.gs. un par piederošiem šai kārtai uzskatīja pilsētas iedzīvotājus, kuriem piederēja kāds īpašums. Sākotnēji par birģeri kļūt varēja ne tikai vācieši, bet arī vietējie iedzīvotāji – lībieši, latvieši, krievi, kurus apzīmēja kā nevācus. …
