Tā kā bērnunamos apkārtējā vide ir kļuvusi humānāka, bērni pietiekami labi saprot, kas ir labi. Viņi prot sajust labu un atsaucīgu cilvēku. Tas nozīmē, ka neverbālā līmenī bērnam veidojas priekšstats par labo pasaulē.
Problēmas sākas tad, kad pienāk laiks verbalizēt labo. Kā jau minējām iepriekš, tad runas vide bērnunamos ir nepietiekama, tāpēc bērns neprot izpaust savu labo attieksmi vārdos. Bērniem pirmajā un otrajā dzīves gadā novērojamas primārās reakcijas. Piemēram, 1,5 gadus vecs bērns ar lielu aizrautību rotaļājas kopā ar pieaugušo. Laiku pa laikam, kad viņam kļūst īpaši jautri (ar viņu spēlē spēli), bērns ķer pieaugušo aiz matiem, pievelk sev klāt un „bučo”, t.i., satver ar muti pieaugušā vaigu. Dažreiz bērni pieaugušajam stipri kniebj, saspiež roku, kustina rokas un kājas, tā demonstrējot reakciju, kas piemīt bērniem daudz jaunākā vecumā.
Kopumā deprivēto bērnu prieka reakcijas no saskarsmes ar pieaugušo ļoti līdzinājās, 2 mēnešus vecu bērnu „atdzīvošanās kompleksam”, kuru savulaik aprakstīja N.Šelovanovs.
4 - 5 gadu vecumā, kad bērna valoda ir pietiekami attīstīta, viņi var nosaukt labo pasaulē. Jāatzīmē, ka bērni no slēgtajām bērnu iestādēm ir daudz lielākā mērā reālisti, nekā bērni no ģimenēm. Pirmie, kā labu norāda tikai to, kas ir dzīvībai nepieciešams: pārtika, vēlāk nauda, apģērbs utt. Lielā savtība viņiem iespējam piemīt tāpēc, ka šie bērni vēlas izdzīvot.
Līdz ar to mēs varam apgalvot, ka deprivācijas apstākļos bērna identitātes struktūra veidojas uz viņa personīgās pieredzes pamata, jo bērns nevar „nolasīt” pieaugušā pieredzi.
Mūsu darba rezultāti ļauj secināt, ka līdz mūsdienu apstākļos līdz 7 gadu personības krīzei var rehabilitēt praktiski visus bērnus.
…
