„Kad atzīstam Dievu pāri teisma Dievam, mēs topam par tā daļu, kas pats nav daļa, bet ir visa pamats.”
Baznīca ir starpnieks tai drosmei, kura iekļauj sevī paša šaubas un bezjēgu, kura cilvēks nevar zaudēt sevi pašu un kurā viņš saņem visu savu pasauli.
„Absolūtā ticība jeb esamības stāvoklis, kad tevi satvēris Dievs, kurš ir pāri Dievam, nav stāvoklis, kas mums tiek piešķirts līdzās citiem dvēseles stāvokļiem. Tas nav kaut kas norobežots vai noteikts, nav kaut kāds notikums, ko varētu izlozēt un aprakstīt. Ta vienmēr ir kustība. Tas ir stāvoklis uz cilvēcisko iepēju robežas- tā ir šī robeža. Tāpēc tā ir gan drosme izmisumā, gan drosme drosmē un aiz visām drosmēm.” raksta P. Tilihs.
Mums apkārt ir gaiss, mēs to elpojam, tas tīra mūsu asinis, un mēs pat nedomājam par to. Mēs domājam par akmeņiem uz ceļa... Mēs domājam par lietu, kas līst... Bet mēs nedomājam par gaisu, kas nepārtraukti mūs attīra.
Tāpat arī mēs nedomājam par Dieva mīlestību, kura mūs garīgi dzīvina.
Lūk, lielās patiesības!
Tās ir tik vienkāršas!
…
P. Tilihs raksta: „Drosmei būt pašai par sevi visās formās ir atklāsmes raksturs”. Bet kas ir drosme? Tā ir morāla īpašība, kas raksturo cilvēka spēju pārvarēt sevī baiļu jūtas, šaubas par panākumiem un nepatīkamām sekām. Drosme prasa enerģisku rīcību, uzticību izvēlētajiem ideāliem un principiem par spīti citu cilvēku ietekmei. Prasa atklāti izteikt savas domas sevišķi , kad tās ir pretrunā ar iedibinātajiem uzskatiem. „Drosme atklāj esamības dabu, tā atklāj, ka esamības pašapliecināšanās pārvar noliegumu. Esamība ietver sevī neesamību, bet neesamība nespēj gūt virsroku pār to. Neesamība pieder pie esamības, to nevar nošķirt no esamības. Mēs pat nevaram domāt par esamību bez divkārša nolieguma – par esamību jādomā kā par esamības nolieguma noliegumu. Šī iemesla dēļ esamību mums vislabāk apzīmēt ar metaforu „esamības spēks””, raksta autors.
