Latviešu literatūrā dziļas pēdas ir atstājis Latvijas vācu tautības rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis, kurš 18.gadsimtā cīnījās pret dzimtbūšanu. Viņš ir vienīgais Baltijas vācu tautības autors, kas, pats nevienu rindiņu latviešu valodā neuzrakstījis, tomēr ieņem ievērojamu vietu latviešu literatūras vēsturē. Pats ievērojamākais darbs par mūsu tautiešiem ir viņa grāmata „ Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimteņa beigās”. „Latviešu” vēsturiskā nozīme ir tāda, ka ar šo grāmatu Garlībs Merķelis atklāti pauž nepatiku pret vācu muižniekiem, kas paverdzina šo nelielo tautu, uzsverot, ka arī latviešiem ir tiesības tāpat kā citām tautām. Šajā grāmatā ir plaši aprakstīti šīs tautas tikumi un netikumi.
Merķelis pirmām kārtām uzsver to, ka visi latvieši nav vienādi, to raksturojums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem: no apgabala, kurā cilvēks dzīvo, kā arī no kunga. Autors raksta : „… katrā apgabalā, precīzāk, pat katrā muižā latvieši izturas citādi, ģērbjas citādi, domā citādi.” …
