Igaunijas politisko dzīvi 20os gados ietekmēja lielais partiju skaits: Riigikogu parasti bija 6 lielākas un 4 - 8 mazākas partijas un tādēļ koalīcijas bija nestabilas.
Jau 1918. gadā tika izveidota nacionālā valūta Igaunijas marka (to aizstāja krona 1928. gadā).
Ekonomiski un sociāli zemes reforma 1919. gadā bija svarīgākais solis. Lielie zemes īpašumi, kas piederēja Baltijas muižniecībai tika pārdalīti starp zemniekiem un, jo īpaši, starp brīvprātīgajiem Igaunijas Neatkarības kara dalībniekiem.
Starptautiski de jure Igauniju pirmā 1920. gadā atzina Somija. Nāciju Līgas valstis Igauniju atzina tikai 1921. gadā.
NOBEIGUMS
Notikumu virkne, kurus radīja 1917.gada Krievijas revolūcija, Igauniju caur Neatkarības karu (1918.-1920.) noveda līdz Igaunijas republikai. Pirmo reizi vēsturē igauņiem bija viņu pašu neatkarīga valsts, kuru pārvaldīja igauņu tautas pārstāvēta demokrātija.
Viss nebija tik vienkārši. Igaunija bija vienīgā no Baltijas guberņām, kuru nebija okupējis ķeizariskās Vācijas karaspēks un tā varēja no Pagaidu valdības panākt autonomiju un teritoriju, kurās dzīvoja igauņi, pievienošanu šai autonomajai teritorijai. Tas radīja pirmo pēckara konfliktu ar Latviju par robežām (Valka-Valga). Sarežģīts jautājums ir par K. Petsa valdības leģitimitāti, jo varu tie 1918. gada 19. novembrī pārņēma no okupētājvalsts Vācijas pārstāvjiem. Interesants jautājums ir atkārtotā Neatkarības deklarācija 1919. gada 19. maijā. Tā kalpoja par pamatojumu centieniem iegūt starptautisku valsts atzīšanu un nevis pirmā, kas pieņemta 1918.gada 24.februārī. Ļoti nepatīkams un neērts jautājums ir Igaunijas valdības lavierēšana starp N. Judeniču un balto kustību Krievijā, un Padomju Krieviju cenšoties izdabāt Antantei un panākt starptautisku atzīšanu.
Politika nekad nav bijusi vienkārša un caurskatāma lieta, bet šādā situācijā, kad tiek radīta jauna valsts, jo īpaši daudz ir melnie plankumi.
…
