Kopumā, fakts, ka pilsētās dibinājās ārlietu ministrijas un vēstniecības, pierādīja to, ka valstis bija gatavas darīt galu „karu gadsimtam”, kaut arī kari nebeidzās, piemēram, Spānijas mantojuma karš.
1707. gadā Anglijā augstākā vara bija sadalīta starp karali un parlamentu. Politiskās varas sadalījumu garantēja konstitūcija. Džordžs I (1714-1727) un viņa dēls Džordžs II (1727-1760) kā politiķi bija labi. Abi iecēla galvenos ministrus, kas karaļa priekšā bija atbildīgi par valsts politikas īstenošanu. Anglijas parlaments pēc 1688.gada savā ziņā bija pārņēmis visu likumdošanu, nodokļu politiku, lēma par izdevumiem. Tās vara līdz ar to bija daudz lielāka nekā citam Eiropas parlamentam. Politiķi vairs nenodarbojās ar likumdošanu. Aktīvi darbojās vietējās varas orgāni, nevis centrs, kā tas bija absolūtajās monarhijās. Atsevišķas teritorijas pārvaldīja aristokrāti un muižnieku, kas veica kārtības uzturēšanas funkcijas, rūpējās par nabagiem. Politiķi rūpējās par interesēm.10 Viens no ietekmīgākajiem politiķiem bija R.Volpols (1676 – 1745), kurš veica Anglijas vadošā ministra pienākumus un kura rokās atradās milzīga politiskā vara.
Gadsimta vidū norisinājās Septiņgadu karš, kas bija cīņa par ietekmi politikā un par vietu pasaules tirdzniecības vietā. Uzvaru svinēja tā puse, kura varēja lepoties ar savu spēcīgo floti – Britānija, līdz ar to tā bija izcīnījusi Eiropā tiesības uz vadošajām pozīcijām. 11
Neilgi pēc 1789. gada absolūtisms pazuda. 19.gs. valstu veidotājiem tas ir kalpojis kā liela pieredze.
…
