Pēteris Čaikovskis kļuva par vēl vienu pārstāvi to slavenību virknē, kuru nāve nedod mieru pielūdzējiem un pēctečiem. Kā vēsta Čaikovska brāļa Modesta oficiālā versija, viņš kļuvis par holēras epidēmijas upuri Maskavā. 1893.g. 21. oktobrī Čaikovskis sasirga pēc tam, kad traktierī neuzmanīgi bija izdzēris glāzi nevārīta ūdens un naktī uz 25. oktobri nomira. Šķita, kur nu vēl svarīgāks iemesls un kāda gan jēga meklēt citus. Tomēr īsts “fans” prozaiskiem iemesliem netic. Arī slimība tāda... neglīta...
Un tad sākās... jau toreiz, 189.g., sāka klīst baumas, ka komponists izdarījis pašnāvību- kā citādi, ja ne ar pašnāvību lai skaidro to, ka komponists pašā epidēmijas karstumā sabiedriskā vietā izdzēris glāzi nevārīta ūdens! Varbūt šāds pašnāvības veids izvēlēts, lai tas nebūtu pretrunā ar pareizticīgās baznīcas attieksmi pret apglabāšanas ceremoniju? Mēļo, ka šī rīcība bijusi saistīta ar Čaikovska pēdējo skaņdarbu- 6. “Patētisko” simfoniju, kuras pirmatskaņojumu autors pats diriģējis dažas dienas pirms savas nāves. …
