Literārā darbā ietvertais laiks un telpa ietekmē priekšstatu par saturisko un formas vienību. Dzejā pagātne, tagadne un nākotne tverta dinamiskā kustībā, kuras virzību nosaka jūtu izpausme. Telpas konkrētība te nesvarīga. Citādi tas ir prozā un dramaturģijā. Te tēla un sižeta izpausmē minimālā vienība ir situācija. Angļu rakstnieks Henrijs Fīldings romānā „Stāsts par Tomu Džonsu Atradeni” raksta: „Ja atgadīsies kāda neparasta aina (un mēs ar to domājam, ka tas notiks samērā bieži), mēs nežēlosim ne pūļu, ne papīra, lai to jo sīki aprakstītu lasītājam; ja turpretim veseli gadi aizritēs, neizceļoties ne ar ko ievērības cienīgu, mēs nebaidīsimies pārtraukumu mūsu stāstā, bet steigsimies pāriet pie svarīgākas lietas, atstājot tādus laika sprīžus gluži bez ievērības.” Šis princips nozīmīgs laika izpratnei.
LAIKS – tēlu un sižeta attīstības ilgums literārā darbā.
Runa ir par sižetisko laiku, kas atveido norisi kā procesu un darbību kā ilgumu. Tas var būt notikuma laiks ( ārējām vai dvēseles norisēm), vēstītāja laiks (secību kā orientieri lasītājam sniedz rakstnieks) vai kompozicionālais laiks (orientieri ir nosacīti, jo darbības beigas ne vienmēr ir arī sižeta beigas, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa novelē „Nāves ēnā”). Līdzās tam pastāv arī uztveres laiks, kas veidojas, lasot teikumu, tā daļu, apgūstot ainu, fragmentu, nodaļu vai darbu kopumā. Prozā šis laiks ir neierobežots – no īsa stāsts līdz vairāksējumu romānam vai romānu ciklam. Dramaturģijā uztveres laiku ierobežo skatuviskās iespējas, taču teātris ir dramaturģijas pilnīgā izpausme.…
