Neapšaubāmi, konflikts ir jārisina cik vien ātri iespējams, jo tas cilvēkos rada nevajadzīgu spriedzi, uztraukumu, apjukumu un citas negatīvas un nevajadzīgas sajūtas. Cilvēkam, kurš ir jūtīgāks pēc rakstura, var rasties nospiedoša vainas sajūta, kas deformē viņa personību un rada ilgstošas skumjas un sāpes dvēselē. Domāju, ka ir īpaši labi, ja cilvēki var un prot runāt par jūtām ar citiem cilvēkiem, īpaši attiecībās ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Jūtas taču mums dod informāciju par to, kas mums pašiem un citiem vajadzīgs.
Ja konflikts ir izraisījies starp kāda kolektīva locekļiem, tā risināšana būs ne tik personīga un intīma. Tomēr tai jābūt korektai un konstruktīvai, tādai lai abas konfliktā iesaistītās puses saņemtu kaut kādu rezultatīvu iznākumu un atbalstošu izpratni par dominējošo problēmu.
Mūsdienu pasaulē, palielinoties dzīves tempam, daudzu cilvēku vajadzību apmierināšana nesakrīt ar iespējām. Daļai cilvēku trūkt kaut minimāls uzvedības standarts risinot konfliktu, tā neļaujot viņiem pacelties pāri savām ambīcijām. Uzskatu, ka par savu raksturu ir jārūpējas pašam un tas „jāaudzina” cik agri vien iespējams. Ja kontrolēju savu uzvedību nedodu, piemēram, dusmām vaļu, tad konflikti no manis attālinās vai arī iznāk saskarties ar tiem reti.
