Apstājos un skatos. No tuvējā veikala izskrien mazs bērnelis, viena dūrīte ir sažņaugusi desas lunķi, viņš paskrien man garām, tā, it kā manis nemaz nebūtu, notupjas sunim blakus un iedrošinoši pastiepj uz lopiņa pusi roku. Man ir jāpasmaida. Rūgti, bet tomēr. Es izvelku mobilo un piezvanu uz veterināro klīniku. Sēžu, gaidu un nobrīnos – kur gan mans ego palicis?…
