Savdabīgums ir manāms – tajos laikos dzejniekiem šāds dzejas stils nebija aktuāls. Tā laika dzejai bija savādāks raksturs. Liekas, Veidenbaums tādēļ tika atgrūsts, varbūt izsmiets un nesaprasts. Veidenbaums lieki nejūsmo par katru krītošo lapu vai putnu, kas apsēdies uz koka zara, bet gan prāto par dzīvi, meklē tās jēgu, mēģina izskaidrot dažādas lietas. Viņa dzejai ir jēga.
Jāpiekrīt, daudzos dzejoļos dzejnieks pārspīlē un lieto pārāk nesaudzīgus vārdus, bet arī tā ir realitāte, tikai mēs par to nedomājam, nerunājam.…
