-
Vardarbībā cietuša bērna nopratināšanas metodes
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Vardarbība pret bērnu | 4 |
| 2. | Vardarbībā cietuša bērna nopratināšanas normatīvais regulējums | 6 |
| 3. | Nopratināšanas gaita un metodika | 7 |
| 3.2. | Ievaddaļa | 8 |
| 3.3. | Informācijas iegūšana | 9 |
| 3.3.1. | Jautājumi, ja bērns liecina | 10 |
| 3.4. | Noslēgums | 11 |
| Secinājumi | 13 | |
| Izmantoto avotu un literatūras saraksts | 14 |
3.4. Noslēgums
Uzsākot noslēguma daļu, nopratināšanas veicējs apkopo saņemto informāciju un pajautā par citiem iespējamajiem vardarbības gadījumiem. Bieži vien nopratināšana var izsaukt bērnam spēcīgas emocijas un tādēļ ir nepieciešams palīdzēt bērnam atgūt emocionālu līdzsvaru. Ja nepieciešama palīdzība, lai nomierinātu bērnu, tad var pieaicināt viņa vecākus vai atbalsta personas.
Pēc tam bērnam saprotamā veidā un viņa vecākiem ir jāsniedz informācija par to, kas notiks tālāk, kādās vēl izmeklēšanas darbībās viņš tiks vai varētu tikt iesaistīts un, kad, vismaz apmēram, tās varētu notikt. Taču nedodiet bērnam solījumus, par kuriem neesiet drošs, ka tas tiešām notiks, piemēram, tad tev būs jāiet uz tiesu un mēs Jāni ieliksim cietumā.
Tikpat svarīgi ir parūpēties, lai bērns un viņa vecāki saņemtu informāciju par to, kur viņi var saņemt sociālpsiholoģisku palīdzību, ja viņam tāda nepieciešama, kā arī par pakalpojumiem, kurus cietušajiem garantē valsts. Būtiski ir pārlieicnāties vai bērnam un viņa vecākiem ir jūsu konatkttālruni.
Sarunas nobeigumā pārejiet uz neitrālākām tēmām, piemēram, pajautājiet bērnam, ko viņš darīs vakarā. Kā arī neaizmirstiet pateikt bērnam paldies par sadarbību.
Noslēguma frāzes un jautājumi:„Tu man esi izstāstījis/usi daudzas lietas, gribu teikt Tev lielu paldies par palīdzību.”
1. „Varbūt ir vēl kaut kas, kas pēc tavām domām man būtu jāzina?”
2. „Vai tu vēlies man vēl kaut ko pateikt?”
3. „Varbūt tu man vēlies kaut ko pajautāt?”
4. „Ja vēlies vēlreiz ar mani aprunāties, vari sazināties ar mani.
…
Visbiežāk cietušā liecība par notikušo ir viens no svarīgākajiem pierādījumiem kriminālprocesā. Kriminālprocesa likums paredz īpašas prasības attiecībā uz vardarbībā cietušo bērnu nopratināšanu. Tajā noteikts, ja psihologs norāda procesa virzītājam, ka 14 gadu nesasniegušās personas psihei vai tāda nepilngadīgā psihei, kas atzīts par cietušo no vardarbības, ko nodarījusi persona, no kuras cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai no seksuālas izmantošanas, var kaitēt atkārtota tieša pratināšana, tā izdarāma tikai ar izmeklēšanas tiesneša atļauju, bet tiesā – ar tiesas lēmumu. Praksē, tas nozīmē, vardarbībā cietušu bērnu nopratināšana notiek tikai psihologa vai pedagoga klātbūtnē, kā arī procesa virzītāji cenšas izvairīties no atkārtotas nopratināšanas. Tomēr, ļoti bieži kriminālprocesa laikā bērnam ir vairākkārt jāstāsta par piedzīvoto vardarbību. Ļoti svarīgi precīzu liecību iegūšanai, ir bērnu nopratināt pēc iespējas ātrāk pēc notikušā. Ja bērns savu pieredzi stāsta neilgi pēc traumas viņam to ir vieglāk izgūt no atmiņas un tas ir mazāk traumējoši. Piedevām, jāņem vērā, ka visbiežāk bērnam vardarbības stāstu būs jāstāsta vecākiem, ārstam, psihologam, sociālam darbiniekam u.c. speciālistiem, radiem un draugiem. Katrā pieredzes pārstāstīšanas reizē tā transformējas, vienas detaļas pazaudējot, bet citas iegūstot, un līdz ar to pakāpeniski atmiņas mainās un pieredzes atstāstījums kļūst neprecīzāks. Šajā referātā tiks aplūkoti ekspertu padomi un ieteikumi, kā saudzīgak un efektīvāk veidot sarunu ar vardarbībā cietušu bērnu.
Koledžas darbs.
