Šajā Augstākās tiesas Senāta spriedumā piekrītu pašam spriedumam, jo darba līguma 4.punktā atrunāts, ka tas noslēgts uz laiku līdz 2002.gada 31.decembrim. Ja pēc šī darba līguma izbeigšanās neviena no pusēm nav pieprasījusi līgumu izbeigt un darba attiecības faktiski turpinās, līgums skaitās pagarināts uz nenoteiktu laiku pēc iepriekšējiem noteikumiem.
Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs 2003.gada 6.janvārī ar rīkojumu Nr.2-8-AD071-002 sakarā ar termiņa izbeigšanos ar 2003.gada 1.janvāri atbrīvoja Margaritu Krallišu no darba.
Viss ir pareizi, ka ar atbildētāja 2002.gada 3.decembra rīkojumu darbiniekiem pagarinātas Ziemassvētku brīvdienas no 2002.gada 24.decembra līdz 2003.gada 6.janvārim.
Darba likuma 16.panta piektā daļa nosaka, ka gadījumā, kad termiņš izbeidzas nedēļas atpūtas dienā vai svētku dienā, par termiņa pēdējo dienu atzīstama nākamā darbadiena. Tā kā prasītājas darba līgums izbeidzās 2002.gada 31.decembrī, kas bija svētku diena un Ziemassvētku brīvdienas bija noteiktas līdz 2003. gada 6. janvārim, darbiniecei pēdējā darba diena bija 2003.gada 6.janvāris.
Grūti spriest, kas spriedumā ir kļūdains, jo situācija ir diezgan vienkārša un nav grūta. Kļūdaini bija griezties tiesā, nevis savā starpā ar darba devēju visu pārrunāt un noskaidrot, jo tāpat spriedums bija darba devējam par labu.
Kļūdaina ir prasītājas atsaukšanās uz Darba likuma 125. pantu, kas regulē darbinieka un darba devēja tiesiskās attiecības sakarā ar darba uzteikumu.
…
