Diemžēl mani neuzrunāja Janas Čivzeles atveidotā Dezdemona. Dezdemonas loma ir viena no mākslinieciski sarežģītākajām, jo tā ir arī ļoti dramatiska, taču no aktrises tēlojuma es uztvēru tikai vieglu rotaļāšanās ar savu tēlu. Dezdemona vairāk izstaroja meitenīgo koķetēšanu un draisko dabu, kas nomāca šīs lomas dramatismu.
Grūti izprotama man sākumā likās Ingas Alsiņas tēlotā Emīlija. Sākumā viņa tika tēlota kā vieglprātīga sieviete, tāpēc nebija iespējams saprast, vai viņa Jago ir piekrāpusi vai nav. Taču ainā, kad viņai ar Dezdemonu rodas pārdomas par to, vai kāda sieva spētu savu vīru krāpt par visas pasaules bagātībām, es sapratu Emīlijas tēlu- tā bija nevis vieglprātīga sieviete, bet gan reālistiska sieviete, kas nevis sapņo par neiespējamo, bet gan atrodas šeit un tagad un rīkojas atbilstoši situācijai.
Tā kā skatuve ir liela un plaša, cilvēka acis nespēj izsekot līdzi visām darbībām, kas uz tās notiek. Rakstot šo recenziju, sapratu, kur un kāpēc bija jāpievērš lielāka uzmanība. Tāpēc, domāju, šī izrāde ir tik daudzpusīga, ka, ja šo izrādi noskatītos vēlreiz, man noteikti atkal rastos jauns priekštats par Šekspīra „Otello”.
…
