5. Valoda ir plūstoša ar atskaņām. Tajā daudz dominē vārdi – vilina, vienaldzība, mirst, nāve, reibst, mīla, mīlestība.
Teksts ir viegli uztverams, taču tajā esošie, kā lai pareizāk pasaka, smagie un savā veidā depresīvie vārdi, rada tādu kā smeldzi. Kā, piemēram – „tumšā tveice; s;apju gaisma; katlā ieslodzīts; pie zemes spiests; miroņus bez spēka; kā ēna, kā spoks.” Un daudzi citi.
6. Tekstā ir ļoti daudz salīdzinājumi, kas paspilgtina dzejas ideju un norāda tās piederību dekadencei. Citēju:
„Es kā neprātīgs savas dvēseles krēslā”
„Manas rokas no tava auguma kā aizcirstas stīgas dzisa”
„Kā kliedziens, kā izbaiļu sauciens”
„Es atvērusies tā kā sarkans zieds”
Vēl tekstā ir arī redzes gleznas un sajūtu gleznas. Tekstā izmantotas arī metaforas – „Tanī naktī tavus skūpstus dzēru; pilns tumšas tveices; dvēsele raudās; tavas acis atkailinājošs miesas zelts”.
…
