Pirmkārt, brūkošā ekonomika. Straujš iekšzemes kopprodukta kritums attiecas visupirms uz 1991. un 1992. gadu. Tas ar mazām svārstībām turpinājās līdz pat 1995. gadam.
Otrkārt, stagflācija. Ražošanas un pakalpojumu samazināšanās notika vienlaikus ar inflāciju, nemitīgu gan patēriņa, gan ražošanas cenu celšanos.
Treškārt, nebija pieredzes civilizētas ārējās tirdzniecības veidošanā, jo līdzšinējie arējās tirdzniecības sakari bija centralizēti un visai korumpēti.
Ceturtkārt, neeksistēja tirgus saimniecības tiesiskie pamati.
Piektkārt, totāli trūka tirgus saimniecībai nepieciešamā ekonomiskās uzvedības un rīcības mehānisma, tā bāze – tirgus saimniecības sociāli ekonomiskā attiecību sistēma ar tā pamatsaturu – privāto īpašumu.
Sestkārt, pirmie tirgus ekonomiskie asni nonāca pretrunā ar homo soveticus psiholoģiskām nostādnēm.
Septītkārt, pat uzņēmīgi un apsviedīgi tirgus darboņi vēl nespēja mērķtiecīgi reaģēt uz tirgus atgriezeniskās saiknes signāliem, atšķirt neitrāli informējošos un sāpju signālus.
Astotkārt, vislielākais deficīts bija tirgus ekonomikas zināšanu jomā. …
