Es sēžu Braku pagalmā, vēroju, kā zeltaini brūnas koku lapas lēni nosēžas uz izbalējušās zāles un saule apspīd skaistās, dzeltenīgi sārtās kļavas. Putni ir vienīgie, kas rada skaņu, pamazām atvadoties no dzimtenes. Kaut kur tālumā, viņiem it kā atbildot, šalc meži, sūtot sveicienus uzticīgajiem draugiem. Paveroties uz ēkām, liekas, ka tās ērti iekārtojušās Braku kalna galā, apsegušās ar lapu segu, snauž un gaida ziemu. Es pieceļos un dodos pastaigā pa Rūdolfa Blaumaņa iemītajām takām. Eju lēnām, lai sajustu to, ko R.Blaumanis juta, meklējot iedvesmu saviem darbiem.…
