Vēl maz pieredzējis, viņš protams uztraucās par savu vietu pasaulē un savu nākotni, kādu dienu viņš vēlas paveikt kaut ko nozīmīgu. Puisis vēl ir bērns, tāpēc nevajadzīgi iztēlojas dažādus dzīves scenārijus, kas tā arī nepiepildās. Parastas lietas pēc vajadzības iztulko kā īpašas zīmes, vai arī sakritības iztulko kā kaut ko ļoti nozīmīgu.
Dažreiz Jānis rīkojas saasināti, neieliekot situāciju perspektīvā un neapdomā nākamo soli un vispār kāpēc dara to ko dara. Kā jau 14 gadus vecs jaunietis, viņš cenšas neizrādīt savas patiesās emocijas un tēlot vienaldzīgu. Dažreiz iznāk samelot statusa labad vienlīdzīgo starpā, izliekas, ka zina lietas, par kurām dzird pirmo reizi. Tēlo gudrāku un vairāk pieredzējušu nekā ir patiesībā. Alkst būt novērtēts – “Ja jau neviens nevar ieskatīties manī, es izšķaidīšu savas smadzenes visu priekšā, lai redz. (..) Tad visi sapratīs, ka man tas patiešām bija svarīgi.”
Jānim eksistēja ideāls, un viņš darīja visu, ko varēja, lai tam tuvinātos.
…
