Miegs un miega traucējumi

Miegs ir vitāli svarīgs organisma stāvoklis. Tā laikā cilvēkam zūd apzināts kontakts ar apkārtējo pasauli, pārtraucas vai ievērojami samazinās kustību aktivitāte, analizatoru funkcijas. Miegs joprojām tiek pētīts, un pat mūsdienās nav pilnīgi skaidrs tā mehānisms.
Pirmatnējie cilvēki identificēja miegu ar īslaicīgu nāvi, tas radīja pamatu dvēseles esamības teorijai. Cilvēki uzskatīja, ka miega laikā dvēsele ķermeni paamet. Vēlāk miegu skaidroja ar izmaiņām asins ķīmijskajā sastāvā, tika uzskatīts, ka nomoda stāvokļa laikā organisms tiek piesārņots, bet miega laikā tas atindējas.
Zinātniski pamatotu miega izskaidrojumu deva fiziologs akadēmiķis I. Pavlovs. Viņš konstatēja, ka miegu izraisa nervu darbības ierosas un kavēšanas procesi galvas smadzenēs.
Tā kā smadzēs esošo nervu šūnu uzbūve ir ļoti trausla, tās ir jāsaudzē. Par to atbildīga galvas smadzeņu kavēšanas funkcija. Kavēšanas process pārtrauc šūnu funkcionālo noārdīšanos un sekmē iztērētās šūnu enerģijas atjaunošanos. Kavēšana, kas iestājas noteiktā smadzeņu daļā konkrētā mirklī, ļauj sakoncentrēt uzbudinājumu tajos smadzeņu iecirkņos, kam attiecīgajā brīdī jānodrošina kādai organisma darbībai atbilstoši apstākļi (tādēļ aizdomājies cilvēks var nemanīt blakus notiekošu darbību).
Uzbudinājuma un kavēšanas procesi nerimti viens otru nomaina. Kairinātājiem ilgstoši iedarbojoties, nervu procesi kļūst aizvien vājāki un vienveidīgāki, pastiprinās kavēšana, kas var izplatīties pa gandrīz visu smadzeņu garozu, tad iestājas dziļš miegs. Neatkarīgi no kavēšanas plašuma saglabājas atsevišķi izolēti uzbudinājuma segmenti, kas uztur kontaktu ar ārējo vidi un nodrošina organismu ar dzīvības procesiem vajadzīgo enerģiju.

…